Žurnālists Jānis Vingris - pazudis mežā

Jānis Vingris, «Apollo»

Žurnālists Jānis Vingris - pazudis mežā

TVNET/Jānis Škapars

Lenčupes ieteka Gaujā, 2017. gada novembra beigas. Daļēji mākoņains, gaisa temperatūra ap 2 grādiem virs nulles, prognoze temperatūrai naktī - mīnus 2 grādi, ūdens temperatūra 3 grādi. Uz piknika koka galdiņa divi cilvēki izkrāmē savu somu saturu. No vienas tiek izvilktas divas filmēšanas kameras, LED lukturis, divi banāni un divas Snickers šokolādītes. No otras somas - kompass, katliņš, guļammaiss, salokāmais zāģītis, cirvītis, nazis ar kramu un citas pārgājienam noderīgas lietas.

Pirmās somas īpašnieks esmu es - Jānis Vingris. Otrās somas saturu izkrāmēja izdzīvošanas prasmju skolotājs Mareks Dombrovskis. Pēc īsa brīža mēs divatā dosimies mežā, kur pavadīsim nākamās 26 stundas. Es mežā došos kā dažu stundu pārgājienā gājējs, kurš imitēs neparedzētu apstākļu piedzīvošanu un piespiedu nakšņošanu mežā. Mareks mani pieskatīs un palīdzēs ar padomiem. Mans uzdevums - piedzīvot situāciju, kad neparedzētu apstākļu dēļ plānoto dažu stundu vietā mežā nāksies pavadīt vairāk nekā diennakti. Dzīvē iemesli šādiem gadījumiem var būt dažādi, piemēram, apmaldīšanās vai traumas gūšana, kas liedz izkļūt no meža. Lai izdzīvošanas uzdevumu padarītu sarežģītāku, es plānoju «iekrist» Lenčupes ūdenī un samērcēties. Visu šo piedzīvojumu plānojam pabeigt ar īpašu uzdevumu - nākamās dienas rītā censties iekurt ugunskuru pēc divu minūšu pavadīšanas ledainā ūdenī.

No sava profesionālā izdzīvošanas komplekta Mareks man piedāvā izvēlēties vēl piecus palīglīdzekļus, kas krīzes situācijā man palīdzētu izdzīvot. Es plānoju maksimāli pieturēties pie sava trūcīgā sēņotāja komplekta, tomēr rezerves gadījumam somā iekrāmēju kramu, folijas sedziņu, katliņu, virvi un cirvīti.

Mūsu pārgājiens iesākas ar manu iemērcēšanos Lenčupē. Ūdens līmenis šeit nav augsts, otrā krastā tieku vien ar žļurkstošiem zābakiem un virs ceļiem saslapinātām biksēm.

Pēc stundas upīti šķērsoju vēl reizi, šoreiz slapjš esmu jau virs jostas vietas. No šā brīža svarīgi ir jau laikus domāt par apmetnes vietu un siltumu - ilgstošā atrašanās slapjajās drēbēs drīz vien liks sevi manīt. Līdz tumsas iestāšanās brīdim ir palikušas apmēram piecas stundas. Pa šo laiku ir jāsameklē piemērota nakšņošanas vieta, jāsarūpē uguns un jāuzbūvē nojume, kas pasargās no vēja un lietus, ja tāds būs. Kāju pirksti slapjajos zābakos pamazām sāk sastingt, slapjās, pie kājām pielipušās bikses no neliela traucēkļa dažu stundu laikā kļūs par lielu apgrūtinājumu un kavēs ķermeņa temperatūras atgriešanos komforta zonā. 

Ir vairāki faktori, kas jāņem vērā, izvēloties apmetnes vietu. Ne pārāk zemu, kur gaisa temperatūra būs par kādu grādu zemāka, ne pārāk augstu, kur vējam ieskrieties. Tuvu dzeramā ūdens avotam, un ļoti svarīgs faktors ir nokaltušo koku jeb kurināmā daudzums. Enerģija jātaupa, jāpārvietojas lēni, un staigājamajiem gabaliem ir jābūt pēc iespējas īsākiem. Vēl to nenojaušu, bet tieši šā faktora nozīmīgumu sākšu saprast pēc apmēram astoņām stundām.

Mareks ar krama palīdzību iekur ugunskuru un sāk būvēt man aizslietni. Es gādāju malkas krājumus naktij.

Klumburējot pa mežu un vācot sauso malku ugunskuram, pamazām sāk parādīties maza, bet arvien uzmācīgāka apjausma par to, ka pulksten piecos te - mežā - jau būs piķa melna tumsa. Nevis pilsētas «tumsa», bet meža aklā tumsa. Un līdz nākamās dienas astoņiem rītā, kad būs uzsvīdusi gaisma, tādā būs jāpavada 15 stundas...

Saldā nāve

Par saldo nāvi mēdz saukt cilvēka nosalšanu miegā. Mans uzdevums ir naktī nepieļaut šādas situācijas izveidošanos. Līdzko cilvēks iemieg, organisms vairs nepretojas atdzišanai. Ja iemiegot ķermeņa temperatūra nokrītas līdz 33-32 grādiem, sākas neatgriezeniskas izmaiņas organismā un cilvēks iet bojā. Daudz ir atkarīgs arī no tā, kā cilvēks jūtas un vai ir paēdis.

Mareks man ir uzmeistarojis nojumi ar egļu zaru gultu. Nezinu, ko vairāk man atgādina mana egļu zaru matrača smarža - Ziemassvētkus vai skuju aromātu bērēs. Glāžainajā pirmsmiega stāvoklī, kurā uz brīdi iegrimstu ap 19.00 (likties uz naktsguļu vēl ir par agru), no zemapziņas man uzvirmo dažādas ainas: Blēras ragana, vilki... 

Šķiet, sen neesmu izjutis tik izteiktu vēlmi ik pa brīdim ielūkoties pulkstenī. Cik no 15 tumsas stundām jau būs nolauztas.

No pirmā miega pamostos klabošiem zobiem. Ir pagājusi aptuveni pusotra stunda. Ugunskurs ir padzisis, un līdz ar to zudis arī siltums no tā. Piemetot malku, iezogas nepatīkama apjausma, ka ar sagādāto kurināmā kaudzi būs krietni par maz visām 15 nakts stundām.

Ir vakars, un šķiet, beidzot ir laiks notiesāt abus banānus un vienu snikeru. No banāniem salst zobi, snikers ir ciets un kraukšķīgs. Gaiss ir atdzisis vismaz līdz nullei.

Jau pirms pusnakts pirmo reizi šajā naktī «eju mežā» pēc malkas. Spīdinu debesīs lukturi un meklēju nokaltušo priedīšu un egļu zaru apveidus. Ar svaru šūpojoties pret šādiem 3-5-metrīgiem nokaltušiem kokiem, ir iespējams tos izgāzt ar visām saknēm. Krītot tie saķeras citu koku zaros - krietni nākas nocīnīties, lai tos dabūtu gar zemi. Nākamā cīņa ir dabūt šo koku līdz ugunskuram. Tā zari ķeras aiz velns viņ zin kā, ir jārāpjas un jāvelk tas pāri kritušajiem kokiem, jācenšas neuzdurties uz nokaltušo zaru pīķiem. Kad šāds koks ir nogādāts līdz apmetnei, mugura ir iesvīdusi un no aukstuma sajūtas vairs nav ne miņas. Vēl pārdesmit minūtes, kamēr apšņikātie zari un sagarinātais koks ir nokļuvis ugunskurā un tas sāk izstarot karstumu. Dzīve uz mana egļu zaru matrača vairs nešķiet tik skarba. Pret ugunskuru vērstā ķermeņa daļa svilst no karstuma, drēbes kūpēdamas žūst, bet no aizmugures atkal jūtu aukstumu lienam aiz drēbēm, vēl slapjajām apakšbiksēm, slapjajos zābakos. 

Žoklis klabēdams atkal izrauj mani no miega. Cik pulkstenis!? Pusdivi. Vēl nepilnas 7 stundas līdz gaismai... Un atkal esmu mežā malkas meklējumos. Tiek lasīts viss - žagari, sprunguļi, pat prauli. Krīt nākamā priedīte. Kā tāds meža zvērs tumsā elsdams un svīzdams cīnos ar vilkšanu, celšanu, laušanu un ciršanu. 

Trijos man ir skaidrs šis cikliskums. Ik pa pusotrai stundai ugunskurs ir gandrīz izdzisis un atkal esmu pamodies klabošiem zobiem. Tagad ļoti kārojas pēc otra brokastīm atstātā snikerīša. Nokraukšķinu to, un pēc brīža organisms mani atalgo ar siltumu ražojošu enerģiju. Manu, ka mežs pa šo laiku ir mainījies. Virs galvas drūmi šalc egles - šo vietu ir uzmeklējis vējš. Kopā ar stindzinošo nakts gaisu tas manā aizslietnī pūš iekšā arī kodīgos ugunskura dūmus.

Pret rīta pusi tuvākā apkārtne ir iztīrīta no sausā kokmateriāla. Ugunskurs tiek veidots no arvien smalkākiem stumbriņiem un zariņiem. Tie aizdegas ātrāk, bet arī ātrāk nodziest - pusotrstundīgais iekritiens miegā nu ir samazinājies vien līdz 40 minūšu snaudai.

Kad ilgi gaidītā rīta gaisma ir uzaususi, Mareks, kurš nakti pārlaida netālu savā apmetnes vietā, demonstrē, kā ugunskurā var izvārīt ūdeni PET pudelē. Noderīgas zināšanas, ja gadījies būt mežā bez katliņa. 

Mūsu piedzīvojums ir gandrīz galā. Bet mani vēl gaida pēdējais pārbaudījums.

Driškina izaicinājums

Par šo pārbaudījumu bažīgi domāju visu nakti. Pēc ilgās drebināšanās teju visas nakts garumā nav īpašas vēlmes brist ledainajā ezera ūdenī. Bet kas norunāts, tas norunāts. Esam pie Driškina ezera, un lienu ūdenī līdz zodam. Vai pēc divām minūtēm man izdosies ar sastingušajiem pirkstiem izdabūt no krama dzirksteli ugunskura aizkuršanai?

Daži noderīgi padomi

Nometnes atrašanās vieta

Nometnei ir jāatrodas netālu no dzeramā ūdens ieguves vietas. Ne pārāk zemu, jo tur būs zemāka gaisa temperatūra, un ne pārāk augstu, kur vējam ieskrieties. Nometnes vietai nevajadzētu atrasties zvēru takas ceļā. Jāpārliecinās, vai tuvumā nav lielu nokaltušo koku, kas vējā var uzgāzties virsū. Ir jānolauž apkārtējo koku nokaltušie zari, lai tumsā nesavainotos uz tiem.

Nojumes un gultasvietas būvēšanas principi

Visvairāk ķermenis zaudē siltumu saskarē ar zemi - aptuveni 50% siltuma pazaudēsiet, ja nakšņosiet uz zemes. Tāpēc ieteicams gultasvietu ierīkot virs tās. Ja tas nav iespējams, zem sevis paklājiet egļu zarus.

Nojume var pasargāt no vēja un lietus. Ja lietus dēļ ir grūti iekurināt ugunskuru, vispirms ir jāuzbūvē nojume, zem kuras iekurināt ugunskuru. Nojumes sienas slīpumam vajadzētu būt apmēram 60 grādu - tas ļaus lietus ūdenim notecēt, neizsūcoties cauri egļu zaru klājumam.

Ugunskura iekuršana

Ugunskura iekuršanu sāciet tikai tad, kad ir sagatavoti nepieciešamie materiāli - buntītes ar dažāda veida iekuriem - bērza tāsīm, smalkajiem egļu zariņiem, zīmuļa resnuma zariem un vēl pirksta resnuma zariem. Malkas krājumus ieteicams sagādāt visai naktij. Tumsā meklēt jaunus krājumus būs grūti.

 

109 komentāri:

Šumba
108 6
Šumba » Pedro Parādīt diskusiju
Apollo, virsraksts vispār tā kārtīgi ''iespārda''!!!
Atbildēt Ziņot!
Pedro
231 37
Pedro Parādīt diskusiju
Un kam šis teātris?
Atbildēt Ziņot!
kron
23 1
kron
Raksts jau protams labāks un noderīgāks par 70% murgu ko te apollo drukā... sākot ar p andersoni un citām holivudas palaistuvēm, kuras te mīl citēt katru dienu.
Atbildēt Ziņot!
Anonīms
19 1
Anonīms » JOHN JOHNSTON Parādīt diskusiju
Ir ok. Vari nejauši iekrist ūdenī un izmirkt
Atbildēt Ziņot!
mhm
111 22
mhm » JOHN JOHNSTON Parādīt diskusiju
Tad kapec vins kapj udeni ar drebem, jo visiem taču zināms ka labāk ir drēbes novilkt un otra upes puse uzvilkt atpakalj, sausas. pilnigi stulbi ar visam drebem mesties udeni
Atbildēt Ziņot!

Only registered foreign users can post.

Citi kanāla «Sabiedrība» raksti: